Bizantiešu apbruņojums

Kari un karavīri bija manāmi daudzviet vēstures gaitā. Spilgts piemērs ir viduslaiki, kuru laikā notika daudzi cīniņi, lai iegūtu jaunas teritorijas, izplatītu reliģiju un dažādu citu iemeslu dēļ. Bizantijas impērija viduslaikos attīstījās un sasniedza jaunus apjomus līdz tās krišanai. Līdz ar to ir vērts sīkāk apskatīt arī bruņniecību Bizantijas laikā, jo tā ir neatņemama sastāvdaļa tās varenībai gan iekšzemē, gan arī tālu aiz robežām. Informāciju sagatavojusi Lietuvas mājaslapa geteuro.lt.

Vairākkārt Eiropā Viduslaikos notika dažādi uzbrukumi. Tie prasti bija no Āzijas stepju klejotāju tautām kā huņņiem, bulgāriem, ungāriem, mongoļiem, tjurkiem u.c. Ciltis karoja gan savā starpā, gan apvienojās pret citiem, lai gūtu lielāku pārākumu. Kopš akmens laikmeta jau izmantoja dažādu vienkāršus ieročus kā akmeņus, lokus un bultas, bet pēc tam aizvien straujāk notika modernizācija. Līdz 17. gs. kaujās tika izmantota arī aizdedzinošās bultas, kura ieguva, kad pakulu vai linu vīkšķi izmērcēja darvā un piesēja zem bultas galā. Pirms izšaušanas to aizdedzināja. Pa starpai, protams, izmantoja, dunčus un nažus, kurus kala no dzelzs vai tērauda. Dunči bija vairāku veidu – griežamie, duramie un metamie. Ieročiem bija arī vairākas atšķirības zīmes, kas tās ļāva atšķirt no dažādām tautām u.c. Tāpat atšķīrās arī ieroču formas.

Arī Bizantijas laikā daudz kas attīstījās, un tas bija manāms ieročos. 286. gadā Romas karavīri pasludināja Diokletiānu par imperatoru. Pēc viņa un Konstantīna reformām armija tika sadalīta divās daļās – pierobežas armijā un mobilajā armijā. Pierobežas armijā ietilpa karavīri, kuri apmetās ar ģimeni uz dzīvi pierobežā. Mobilā armija atradās iekšienē. Vienlaikus tā bija organizētāka un spēcīgāka. Tāpat arī atšķīrās to apbruņojums.

Kāds tad īsti bija ķermeņa aizsargbruņojums? Tas veidojies no antīkām bruņu pamatformā – plāksnīšu, zvīņu un riņķīšu jeb važiņu bruņas. No tām izveidojās 8.-9. gs bruņukrekli, kā arī bizantiešu bruņukrekli, kuriem zvīņu vietā bija aplīši. Tieši no bizantiešu bruņukrekliem vēlāk radās arī normaņu un angļu bruņukrekli. Bruņucepures nebija pieejamas, tāpēc galva parasti bija nepasargāta, atšķirībā no franču bruņiniekiem, kuriem bruņucepurēs bija tikai caurums acīm, lai redzētu. Bez zobena bizantiešiem varēja būt arī duncis – ass smails nazis, ar kuru meta ienaidniekam, cenšoties trāpīt bruņucepures acu caurumā. Protams bija arī dzelzs apaļš vairogs aizsardzībai un uzbrukumu atvairīšanai. Kājās bija kāju auti, kuru ārpuse bija apšūta ar dzelzs gredzeniem. Tomēr rokas, kājas, pirksti nebija pilnībā nosegti, tāpēc bizantieši bija vieglāk ievainojami. Tomēr tam bija arī priekšrocības – tas neapgrūtināja kustības un samazināja svīšanu cīņas karstumā. Šāds risinājums bija ļoti svarīgs, jo savādāk bruņas ir ļoti smagnējas un pat apgrūtinošas nevis izpalīdzošas. Lai gan ar vieglākām bruņām bija iespējams vieglāk ievainot, bruņinieki bija daudz izveicīgāki, kas ir ļoti svarīgi jebkurā kaujā. Līdz ar to bieži vien tiem bija iespējams viegli izvairīties no triecieniem un uzbrukt pašiem.

Bizantijas karavīru apbruņojums bija pietiekami attīstīts un ļāva sasniegt dažādas uzvaras. Tas gan nenovērsa Konstantinopoles sagrāvi. Tomēr bizantieši pierādīja savas kaujas metodes un apbruņojumu. Tas ir palicis kā vēsturiska atmiņa kā katram ir iespējams iegūt informāciju par dzīvi tajos laikos konkrētās impērijas sastāvā. Kopš tā laika bruņojumu kvalitāte ir attīstījusies. Jau kopš otrā pasaules kara netiek izmantoti bruņukrekli u.c., kas vairāk vai mazāk apgrūtina cīnīšanās tehniku. Tagad viss ir daudz advancētāks.

Rakstu sagatavojuši mūsu atbalstītāji.